Jā, negaidīti ātri kopš ierašanās šeit tūlīt būs pagājušas jau 3 nedēļas.
Aizvakar pie sevis uzrīkojām vēl vienu filmu vakaru (dalībnieki: Džošs (UK), Andreass (GER), Ieva, Vita, Evija un es). Šoreiz programmā bija paredzēta filma "Soviet story" jeb "Padomju stāsts". Kā var noprast tā gluži nav asa sižeta komēdija. Filma bija par masu slepkavībām Otrā pasaules kara laikā un pirms tā, bijušās PSRS un Vācijas izpildījumā. Pēc tik nopietnas filmas arī gaisotne vēl kādu brīdi bija pārdomu pilna, taču drīz pēc tam mēs to veiksmīgi atšķaidījām ar kāršu spēlēm. Vispirms Džošs mums iemācīja vienu ENG spēli, kuru es atpazinu kā poļu duraku (ļoti līdzīgs spēlei "Uno"), savukārt, pēc tam spēlējām durakus, melošanu un ēzeļus. Nešaubīgi lielāko jautrību izraisīja pēdējās divas. Sliktākie meļi - Evija un Džošs. Vakara ēzelis ("donkey") - Andreass.
Vēl viens atzīmēšanas vērts notikums - esmu pārvarējis iekšējo slinkumu un ceturtdien par ~150 EUR iegādājos sporta centra ("Spicheren") abonementu uz visu semestri. Tajā ietilpst viss, kas vien ir šajā centrā - trennažieru zāle, basketbola/volejbola/futbola zāle, baseins, pirtis u.c. lietas, kuras iespējams vēl neesmu apzinājis. Vakardien mums ar doktorantu Ondreju (CZE), Andreasu (GER) un Edvīnu (viņa dzimtene ir Kolumbija, bet nu jau 7 gadus viņš dzīvo šeit) jau bija norunāts uzspēlēt sporta centrā basketbolu. Ņemot vērā, ka Norvēģijā basketbols ne tuvu nav tā izplatītākā spēle, tad ir diezgan lielas problēmas atrast kādu, kas būtu gatavs spēlēt. Man basketbola iztrūkums nebūtu nekāds lielais zaudējums, lai gan sava prieka pēc man ļoti patīk uzspēlēt, savukārt, gan Andreass, gan Ondrejs pusprofesionāli (savu valstu zemākajās līgās) spēlē basketbolu mājās un viņiem tiešām gribējās savākt spēlētājus daudz maz regulārai uzspēlēšanai. It kā Kristiansandā esot arī pusprofesionālā komanda (saucas "Kristiansand pirates" :) ), kas piedalās valsts čempionāta 2. līgā, taču viņiem trenniņi notiek ~ 40 min. brauciena (ar riteni) attālumā no pilsētas, kas protams nav pārāk ērti. Ondrejs, tāpat kā es, arī šeit nav pirmo reizi, jo 2007. gada rudenī viņš arī vienu semestri šeit pavadīja apmaiņā un toreiz mēdza spēlēt šīs komandas sastāvā, taču apnika braukāt un viņš pārtrauca to darīt. Tā nu tagad mēs trīs apmaiņnieki un Edvīns norunājām vakar nedaudz palauzt grozus. Gan zāle gan tās grīda nebija īsti piemērota basketbolam, taču tā kā mums nebija nekādas izvēles, tad samierinājāmies ar to pašu. Andreass tomēr pēdējā brīdī pateica, ka uz basi netiks, jo bija ieplānojis šodien braukt slēpot, tā nu mēs uz vietas atradām vēl vienu spēlētāju un kapājām 2 pret 2(vēlāk arī 4 meitenes pieteicās uz spēlēšanu, jo mūsu 4. spēlētājs devās mājās). Interesanti, ka tajā laikā, kad spēlējām basketbolu, citās zāles daļās tika spēlētas citas spēles (zāles futbols un volejbols), taču acīmredzot visi šie spēlētāji(ieskaitot Edvīnu) bija kādas reliģiskas grupas/apvienības biedri, un trenniņa vidū un tā noslēgumā viņi visi savācās kopā zāles vidū uz lūgšanu. Ondrejs jau man iepriekš tika teicis par to, tā ka tas man nebija nekāds pārsteigums. Vienkārši interesanti.
Piedzīvojumu netrūka arī pēc trenniņa. Ģērbtuvēs iekšā ir arī iepriekš minētā pirts, kurā arī mēs pēc trenniņa nolēmām pakarsēties, taču kā izrādās "Spicheren" piektdienās veras ciet 20:00 nevis 21:00 un tāpēc drīz vien apkopēji mūs jau dzina ārā. Pabeidzām sakopšanās rituālus un devāmies ārā no halles, taču kā izrādās apkopēji tiešām nejokoja - centrs bija ciet un viss bija tumšs! :) Nācās doties atpakaļ uz ģērbtuvēm un vēlreiz lūgt apkopēju palīdzību. Un beidzot mēs tikām ārā!
Visbeidzot ir labi jaunumi arī attiecībā uz laikapstākļiem. Šorīt viss ārā bija nosnidzis balts! Temperatūra nokritusi līdz pāris grādiem mīnusā un tuvākajās dienās sola līdz pat -9, tā, ka lietus pat gribēdams nevarēs līt. Lieki teikt, ka tas, protams, mani ļoti iepriecina. Tas nu īsumā par pēdējām dienām.
Aizvakar pie sevis uzrīkojām vēl vienu filmu vakaru (dalībnieki: Džošs (UK), Andreass (GER), Ieva, Vita, Evija un es). Šoreiz programmā bija paredzēta filma "Soviet story" jeb "Padomju stāsts". Kā var noprast tā gluži nav asa sižeta komēdija. Filma bija par masu slepkavībām Otrā pasaules kara laikā un pirms tā, bijušās PSRS un Vācijas izpildījumā. Pēc tik nopietnas filmas arī gaisotne vēl kādu brīdi bija pārdomu pilna, taču drīz pēc tam mēs to veiksmīgi atšķaidījām ar kāršu spēlēm. Vispirms Džošs mums iemācīja vienu ENG spēli, kuru es atpazinu kā poļu duraku (ļoti līdzīgs spēlei "Uno"), savukārt, pēc tam spēlējām durakus, melošanu un ēzeļus. Nešaubīgi lielāko jautrību izraisīja pēdējās divas. Sliktākie meļi - Evija un Džošs. Vakara ēzelis ("donkey") - Andreass.
Vēl viens atzīmēšanas vērts notikums - esmu pārvarējis iekšējo slinkumu un ceturtdien par ~150 EUR iegādājos sporta centra ("Spicheren") abonementu uz visu semestri. Tajā ietilpst viss, kas vien ir šajā centrā - trennažieru zāle, basketbola/volejbola/futbola zāle, baseins, pirtis u.c. lietas, kuras iespējams vēl neesmu apzinājis. Vakardien mums ar doktorantu Ondreju (CZE), Andreasu (GER) un Edvīnu (viņa dzimtene ir Kolumbija, bet nu jau 7 gadus viņš dzīvo šeit) jau bija norunāts uzspēlēt sporta centrā basketbolu. Ņemot vērā, ka Norvēģijā basketbols ne tuvu nav tā izplatītākā spēle, tad ir diezgan lielas problēmas atrast kādu, kas būtu gatavs spēlēt. Man basketbola iztrūkums nebūtu nekāds lielais zaudējums, lai gan sava prieka pēc man ļoti patīk uzspēlēt, savukārt, gan Andreass, gan Ondrejs pusprofesionāli (savu valstu zemākajās līgās) spēlē basketbolu mājās un viņiem tiešām gribējās savākt spēlētājus daudz maz regulārai uzspēlēšanai. It kā Kristiansandā esot arī pusprofesionālā komanda (saucas "Kristiansand pirates" :) ), kas piedalās valsts čempionāta 2. līgā, taču viņiem trenniņi notiek ~ 40 min. brauciena (ar riteni) attālumā no pilsētas, kas protams nav pārāk ērti. Ondrejs, tāpat kā es, arī šeit nav pirmo reizi, jo 2007. gada rudenī viņš arī vienu semestri šeit pavadīja apmaiņā un toreiz mēdza spēlēt šīs komandas sastāvā, taču apnika braukāt un viņš pārtrauca to darīt. Tā nu tagad mēs trīs apmaiņnieki un Edvīns norunājām vakar nedaudz palauzt grozus. Gan zāle gan tās grīda nebija īsti piemērota basketbolam, taču tā kā mums nebija nekādas izvēles, tad samierinājāmies ar to pašu. Andreass tomēr pēdējā brīdī pateica, ka uz basi netiks, jo bija ieplānojis šodien braukt slēpot, tā nu mēs uz vietas atradām vēl vienu spēlētāju un kapājām 2 pret 2(vēlāk arī 4 meitenes pieteicās uz spēlēšanu, jo mūsu 4. spēlētājs devās mājās). Interesanti, ka tajā laikā, kad spēlējām basketbolu, citās zāles daļās tika spēlētas citas spēles (zāles futbols un volejbols), taču acīmredzot visi šie spēlētāji(ieskaitot Edvīnu) bija kādas reliģiskas grupas/apvienības biedri, un trenniņa vidū un tā noslēgumā viņi visi savācās kopā zāles vidū uz lūgšanu. Ondrejs jau man iepriekš tika teicis par to, tā ka tas man nebija nekāds pārsteigums. Vienkārši interesanti.
Piedzīvojumu netrūka arī pēc trenniņa. Ģērbtuvēs iekšā ir arī iepriekš minētā pirts, kurā arī mēs pēc trenniņa nolēmām pakarsēties, taču kā izrādās "Spicheren" piektdienās veras ciet 20:00 nevis 21:00 un tāpēc drīz vien apkopēji mūs jau dzina ārā. Pabeidzām sakopšanās rituālus un devāmies ārā no halles, taču kā izrādās apkopēji tiešām nejokoja - centrs bija ciet un viss bija tumšs! :) Nācās doties atpakaļ uz ģērbtuvēm un vēlreiz lūgt apkopēju palīdzību. Un beidzot mēs tikām ārā!
Visbeidzot ir labi jaunumi arī attiecībā uz laikapstākļiem. Šorīt viss ārā bija nosnidzis balts! Temperatūra nokritusi līdz pāris grādiem mīnusā un tuvākajās dienās sola līdz pat -9, tā, ka lietus pat gribēdams nevarēs līt. Lieki teikt, ka tas, protams, mani ļoti iepriecina. Tas nu īsumā par pēdējām dienām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru